Lapu mēnesis. Maijs

Lapu mēnesis maijs ir laiks, kad mūsu zemē Latvijā tiek svētīti gan lieli Valsts svētki – Satversmes sapulces sasaukšanas diena 1.maijā un Latvijas Republikas Neatkarības Deklarācijas pieņemšanas diena 4.maijā, gan arī seni un vieni no skaistākiem tradicionālajiem svētkiem – Pavasara Vidus, Pērkona atmodas un Ūsiņa svētki.

Brīnumu pilnais Laiks, kad jaunais pavasaris top tā pa īstam redzams pirmo ziedu krāsu košumā, plaukstošos pumpuros un arvien zaļākā zāles zaļumā, taustāms zemes siltumā kāju pēdām un roku pieskārienā, sadzirdams putnu vīterošanas skanīgajā priekā un sasmaržojams uzplaukušajos ziedos, sajūtams ik uz soļa ik pretimnācēja siltajā un gaišajā skatienā.

Kopā ar folkloras kopas Laiva dziedātājām un viesmīlīgo Valmieras dievturu Beverīnas draudzi man bij tas prieks baudīt atkal vienu Laimas daudzinājumu Gaujas Stāvajos krastos pie Valmieras un košo Pavasara dziesmu Rotāšanu. Prieks būt to vidū, kas atjauno un atkal no jauna apzin, izzin, izjūt un kopj sensenās tradīcijas, kas savā vienkāršumā un dailē tik valdzinošas un neatturami velk savās smalkajās dzīlēs.

Zied ieviņa pret ieviņu katra kalna galiņā;
Dzied meitiņa pret meitiņu katra savā novadā.
Koši dzieda zelta zīle augstas liepas galiņā,
Vēl košāki man’ māsiņa augsta kalna galiņā.

Pie ūdeņiem skan jo īpaši skaisti, Gaujas gaŗāmplūstošā straume škiet tik atsaucīga mūsu balsis nest tālāk jūŗā, pasaulē, plašumā un tālumā.

Upe, upe, meita, meita, abas vienu daiļumiņu:
Tek upīte riņķodama, iet meitiņa dziedādama.

Ak, kā gribas piedzīvot laiku, kad upju līčos, kraujās piekrastēs un kalnu virsotnēs arvien biežāk un ne vien no folkloras kopu dziedātājiem skanēs tālskanīgais, košais ROTĀ.

Kas tā tāda āras pļava rotā, rotā, dzelteniem ziediņiem rotā—jai!
Kas tā tāda brāļu māsa, rotā, rotā, zelta roze vainagā, rotā—jai!
Bite, bite, mūsmāsiņa, rotā, rotā, ābolāi kājas āva, rotā—jai!
Ābolāi kājas āva, rotā, rotā, ziedu pina vainadziņu, rotā—jai!

Rotāšana ievij Pavasara svētkus un Zaļo pavasara atnākšanu kā greznā vijumā, tā apņem Ūsiņus no visām pusēm: Rotā.

Un Ūsiņu laiks jau tepat pie sliekšņa – tik dažādos laikos svētīts un pēc tik dažādiem pieņēmumiem rēķināts: gan skaitot 45 dienas no Pavasara Saulstāvjiem (tad Ūsiņi būtu svinami 4.maijā šogad) vai otrajā Pilnmēnesī pēc Pavasara Saulstāvjiem (tas būtu 9.maijā) vai pēc Gregoriāņu kalendāra ik gadu 9.maijā.

Mēs katrs, kuŗš vēlamies šos svētkus izjust un Ūsiņu dziesmas izdziedāt varam atrast sev pieņemamāko laiku, nemeklēdami it kā „pareizāko”. Tas „”pareizākais” atnāks pats, caur pašu izjūtām, nevis tik daudz caur to, kas citu pieredzē tiek dēvēts par īsto Ak, jā, daži pamanījās jau Jurģu dienā iesvētīt arī Ūsiņus, bet jāteic gan, ka Jurģu tradīcija Latvijā ir zināma salīdzinoši nesen – dažos rakstos vēstīts, ka vien kopš kāda 19.gadsimta tā atzīmēta kā mājvietas maiņu diena – kad kalpi sev jaunus saimniekus ieguvuši un saimnieki jaunus kalpus savā saimē ieveduši. Dēvē gan dažbrīd arī Jurģi par zirgu aizbildni, bet tā tomēr ir salīdzinoši reti sastopama tradīcija – mēs neatradīsim sevišķi daudz Dainas ar Jurģa vārdu. Drīzāk Ūsiņa vārda vietā mēs sastopamies ar Dieva vārdu, kuŗam pieguļnieki tumšā naktī, miglā un rasā savus zirgus lūdz pārzināt.

Jau tik daudz rakstīts par Ūsiņu kā zirgu pārvaldītāju un sargātāju, ka grūti ko jaunu še uzrakstīt. Atliek vien bilst: meklējiet rakstos gan par Ūsiņa akmeņa vai dažkārt melniem kumeļiem, kas no sudraba silēm ēd, gan par Ūsiņa sargājošo spēku, kas pieguļā tiek piesaukts ziedojot vai nu deviņu cekulu gaili vai gaili dzeltainām kājiņām ar visiem nadziņiem...

Dažkārt gan Dainas mums vēsta, ka Ūsiņa zirgi ir dzelteni kā vaska ritulīši. Ūsiņos var sastapt arī tos divus zirgus, kas no jūŗas izpeld, arī tie varbūt ir tieši Ūsiņa zirgi: viens zelta, dienas vai Saules zirgs, otrs, sudraba, nakts vai Mēnessgaismas zirgs. Vai varbūt zelta zirgi sudraba iemauktiem. Varbūt tieši Ūsiņos zaļā birzs gūst zelta lapas: Saules spožums arvien kļūst košāks un sena patiesība vēsta: no maija vidus līdz jūlija vidum dienas gaisma nenodziest.

Aiz upītes zaļi bērzi zeltītām lapiņām,
Tur bāliņi zirgus gana pieguļā gulēdami.

Ūsiņš nes „zemei zaļu āboliņu”, dod kokiem lapas un modina Pērkonu, - ticējumi vēsta, ka Pērkons pirms Ūsiņiem brīdina par bada gadu.

Vēl citi Ūsiņu dienas ticējumi:

Ja Ūsiņu dienā līst, tad trūks zāles.Ja dzeguze deviņas dienas pirms Ūsiņiem sāk kūkot - būs silta un auglīga vasara.Ja Ūsiņu dienā iet uz upi mazgāties, tad skauģi nevar noskaust.Ūsiņu dienā jāietur maltīte ar cietām olām, gaļu un alu, lai lopiem visu nākamo gadu labi klātos.Ūsiņos jāvāra cūkas kāja, lai saime būtu mudīga.

Suiti stāsta, ka:

Ūsiņi ir pirmā diena, kurā laiž ganos govis. Kad laida govis ārā, laistījās ar ūdeni un neviens nedrīkstēja palikt sauss. Laistījās, lai ganiem dunduri nekož un gani ganībās neguļ. Visi gāja palīgā pie lopu izlaišanas.
Šī bija pirmā pieguļas diena. Vārīja pentoku (pieguļnieku ēdiens no piecām vielām: milti, ola, gaļa, kartupeļi, piens). Ar cirvja kātu iespieda zemē iedobi un tajā ielēja gatavā pentoka pirmo karoti vai arī iemeta olu kā ziedojumu Ūsiņam. Pēc tam iedobei virsū uzvēla akmeni. Tas tāpēc, lai Ūsiņš rūpētos par ganāmpulku līdz pašiem Mārtiņiem.
Apgruzdināja vilnas lupatiņas un bērni tās sakāra alkšņos visapkārt ganībām, lai vilki nenāk.

Vēl stāsta, ka Ūsiņos Dievs vilkiem aizsien mutes.

Laiva uz Ūsiņu svinēšanu aicina 8.maija pievakarē. Ap 19.00 pulcēsiemies pie Armanda zirgiem Salaspils pusē