Kas ir LAIVA

Folkloras kopa LAIVA dibināta pirms vairāk kā 20 gadiem. Tās dibinātāja un ilggadēja vadītāja ANDA ĀBELE, folkloriste ar pieredzi dziedāšanā un etnogrāfisko mūzikas instrumentu - kokles un stabules - spēlēšanā, kā arī apveltīta ar īpašām prasmēm to visu iemācīt arī citiem - neatkarīgi no vecuma un iedzimtā talanta daudzuma. Anda ir mūsu Dzintara kokle.

LAIVA ir īpaši atvērta folkloras draugu kopa. Tiem, kuŗi vēlas dziedāt un spēlēt LAIVĀ, tajā ir ļoti viegli iekļūt. Pie mums nav kāda ārēji nosacīta pārbaudes laika - ir tikai viens noteikums, kas dzīvo katrā pašā - vēlme darboties, dziedāt, muzicēt.

LAIVĀ daudzi spēlē dažādus mūzikas instrumentus, - kokles un stabules, kā arī dažādus ritma instrumentus, dzied, dejo, iet rotaļās, turklāt arī bieži paši gatavo tērpus, to detaļas - šuj kreklus, pin jostas un celaines.

Dzīve LAIVĀ ir ne tikai mēģinājumi divas reizes nedēļā, bet arī tradicionālo gadskārtu svētku svētīšana, citu sadzīves rituālu (māju iesvētīšanas, krustabu un citu) apguve un īstenošana, bet arī piedalīšanās folkloras kustībā visā valstī.

otrdiena, 2009. gada 8. septembris

Seno amatu diena


Miglains un samācies Latvijas pirmsrudens rīts. 5.septembra rīts vienā no Rīgas brīnumainākajām vietām - Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas mūzeja pļavās un priežu slēptajos pagalmos. Pošamies uz kādu skaistu un daudzsološu notikumu, kur Folkloras kopa Laiva aicināta līdzdarboties. Seno Amatu dienas.

Laivas ļaudis un arī citi ieinteresētie pulcējas Juglas ezera krastā, Kurzemes zvejnieku sētā, kur šai reizē notiks kāds interesants notikums – piesaucam Vēja māti, jo bez vēja laikā, kāds izskatās šodien, nekāda lāgā kuģošana nevar sanākt, dziedam par jūŗām, ezeriem, upēm un laivām, par zvejas vīru darbu un dzīvi skarbo, kam īpašs spēks un drosme nepieciešama, par buru audējām un laivu gatavotājiem. Par to, ka jūŗā ejot

Es apvilku ūdens svārkus,
Sīkakmeņu kažociņu;
Nu es iešu jūriņā
Ar ziemeli spēkoties.

Un ne jau mēs te vien dziedam, notiek arī vēl kas cits: tiek dobta laiva, ko par vienkoci dēvē un tāda tā arī ir no viena koka darināta. Ir ņemts viens apaļš koks un no tā dobta un grebta, kalta un gludināta laiva, ar kuŗu vēl pēc kāda laika varēs ezerā braukt.

Dainis Stalts, kam kā īstenam Kurzemes līvam, kuģošana tuvu sirdij, vēsta, ka šis ir īpašs notikums Brīvdabas mūzeja vēsturē, jo tas ir reiz r bijis sapnis un tagad ir tā īstenošanās sākums. Sapnis ir par to, ka reiz, pavisam drīz no Juglas puses ļaudis pāri ezeram varēs celties un iebraukt īstenā Kurzemes ostā, kad te būs steķīši un laivas ne viena vien stāvēs piestātnē. Tas ir turpinājums tam, ko Brīvdabas mūzeja ļaudis jau kopš atvēršanas kopj un veido: senās dzīves veida dzīvināšanai un īstenošanai šeit, mūsu dzīvē. Un tas nemaz nav tik neparasti un nemaz ne tik neiespējami vai pretrunīgi. Šeit tas ir pilnīgi reāli un dabiski.

Vienkocim, kas top, vēl labu laiku nāksies gaidīt to nozīmīgo brīdi, kad tas pirmoreiz tiks pārbaudīts ar ūdeni, bet šai rītā pirmoreiz ūdenī nonāk cita laiva – tā ir vesela ceremonija – laivu ar nešanu aiznes līdz ezermalai, topošai ostas vietai un ieceļ ezerā. Šai laivai jau ir vārds „Ilzīte” – daži joko, ka tas par godu jaunajai Mūzeja direktorei Ilzei, kuŗa turklāt ir Doles zvejnieka meita no senas skaistās Pierīgas salas dzimtas nākusi. Lai laivai labs mūžs un Ilzei muzejā arī – lai ieceres īstenojas un mūzeja dzīve arvien kustīga un darbīgas rosmes iedvesmota.

Bet mūsu Laiva dodas tālāk – mēs šai reizē esam gaidīti arī mūzeja Cēlāju mājās, kur apmetušās audējas – top koši paklāji un somas, rakstainas jostas un galda celiņi, turklāt pašas audējas ir gan čaklas darbā, gan arī stāsta, rāda, un mūsu aicinātas pat iesaistās raitā dejas un rotaļu solī, tā rādīdamas, ka aust prot ne vien ar rakstainiem dzīpariem un dziju kamolus ripinādamas, bet arī dejas raksts Audēju deju dejojot ir veikls, lokans un dzirkstošs. Kad laiks kādu brīdi pie stellēm un austuvēm pavadīts, tad labi arī kājas izlocīt.

Kas tad vēl notiek šai Seno Amatu dienā, ko tad vēl še var sastapt un ar ko par senām un jaukām arī mūsdienās derīgām prasmēm parunāt – še sastopam lubu jumtu licējus un es domāju – ak vai, cik cilvēkam un dabai draudzīgs (nez vai arī lēts) tāds lubu jumts. Var izvēlēties arī salmu jumtus, kas, protams, krietni greznāki un dižāki, un droši vien, ka tiem ļaudīm, kas pie tādiem vēlas tikt, arī ar Naudas māti nākas būt ciešākās draudzības attiecībās. Savukārt bruņu vīri grib stāstīt, kā var tikt pie īstena bruņukrekla.

Bet kāda balti tērpta maģiskas dvesmas pārņemta runātīga būtne no salmiem vij dažādas jaukas lietas mājas aizsardzībai, gan arī piepilda vieglos vijumus ar zirņiem vai pupiņām un tad skanīgs mūzikas instruments sanāk, kas daža muzikanta acīm (vai ausīm) liek iemirdzēties (ieskanēties): tik maigu un vieglu virmojumu nes tāda skaņa.

Laika pareģotāju solītie lietus gaisi paklīduši, mākoņi devuši ceļu Saulītei un es visticamāk nemaldīšos sacīdama, ka dien bijusi skaista un jauku tikšanos bagāta.

Vienīgai, ko laikam varēja vēlēties – plašāku informāciju plašsaziņas līdzekļos, jo dažbrīd šķiet, ka še ieklīduši vien daži nejauši apmeklētāji, - ja neskaita pašus dalībniekus un viņu draugus. Un tā apziņošana tik vien bija, cik mēs paši savējiem stāstījām un vēstījām. Un man pašai atrast ziņas bija pagrūti pat zinot, ka šāds notikums būs: informācija bija labi noslēpta un nepilnvērtīga. Gribētos novēlēt nākamos Brīvdabas mūzeja sarīkojumus (ne tikai gadatirgus) plašāk apmeklētus un labāk reklamētus. Bet man, protams, patīk mūzejs arī tad, kad tas nav ļaužu pārpilns un ikkatrs, ko ceļā satieku, ir savējais, ar kuŗu parunāties.

Lai Brīvdabas mūzeja neatkārtojamā priežu smarža un Juglas ezera laimīgo gulbju pilnie līči arvien ir prieks tiem, kas še nāk ciemos, nāk pavadīt nedēļas nogales, tiem, kas še strādā, darbojas, mūzicē, auž segas un jostas, jumj jumtus, grebj laivas, darina pastalas, vāra dziedinošas zāļu viras, gana zirgus, kaļ lemešus un pakavus ... gribas sacīt, DZĪVO!!!


otrdiena, 2009. gada 14. jūlijs

Baltica fotoalbumi


Starptautisko Baltijas valstu Folkloras Svētku '2009 fotoattēlu kopas:

piektdiena, 2009. gada 26. jūnijs

Vasaras vidus, Saulgriežu svētki, Jāņi...


Saulgriežu nakts Vidzemes vidū. Fotoattēlu autore Gunta Andersone

Gausi nāca, drīz aizgāja tā lielā Jāņu nakte,

Nebij' dienu, ne nedēļu, vienu pašu vakariņu.




Bilžu Albums: Jāņi Kurzemes vējos

sestdiena, 2009. gada 13. jūnijs

Jāņu ielīgošana Saules mūzejā


Brauc Saulīte kalnīnā
Zeltītiem kumeļiem,
Kad bij' kalna galīnā,
Tad skanēja, tad dimdēja.
*^*^*^*^*^*^*^*^*^*^*^*
LAIVA aicina pievienoties Jāņu ielīgošanā 19.jūnijā pl. 18.00 Saules mūzejā, Vecrīgā, Kungu ielā 1

Saulkalnē

Laivas dalībnieces Edītes rosināti veidojām Jāņa dziesmu mācības Saulkalnē, kur vasaras seminārā bija pulcējušās Rīgas rajona bērnudārzu audzinātājas.

Piedzīvosim Jāņus


Jāņu dziesmu un tradīciju mācīšanās

Attēli no dziedāšanas Okupācijas mūzejā

trešdiena, 2009. gada 3. jūnijs

Ielīgošana un Jāņu dziesmu mācīšanās


14.jūnijā 14.00 Tērvetes novada ĶIPOS

Nāc, Jānīti, ziedainīti, pušķodams cepurīti:
Pītin pīta, sūtin šūta, tā bij’ Jāņa cepurīte.

Brauc, Saulīte, kalniņā zeltītiem kumeļiem;
Kad bij' kalna galiņā, tad skanēja, tad dimdēja...


Uz kopīgu ielīgošanu un Jāņu dziesmu mācīšanos aicina Rīgas Folkloras kopa Laiva

Piedzīvosim Jāņus: Jāņi no A līdz Z kopā ar DnB NORD

svētdiena, 2009. gada 24. maijs

Pasaules Radīšanas Teikas un dziesmas


Folkloras kopa Laiva līdzdarbojās Svešvalodu bibliotēkas bibliotekāres Guntas Saules rosinātā sarīkojumā Pasaules radīšanas Teikas un dziesmas latviešu tradīcijā.
Fotoalbums: Autori: Valters Korālis, Inga Treimane

otrdiena, 2009. gada 5. maijs

Lapu mēnesis. Maijs

Lapu mēnesis maijs ir laiks, kad mūsu zemē Latvijā tiek svētīti gan lieli Valsts svētki – Satversmes sapulces sasaukšanas diena 1.maijā un Latvijas Republikas Neatkarības Deklarācijas pieņemšanas diena 4.maijā, gan arī seni un vieni no skaistākiem tradicionālajiem svētkiem – Pavasara Vidus, Pērkona atmodas un Ūsiņa svētki.

Brīnumu pilnais Laiks, kad jaunais pavasaris top tā pa īstam redzams pirmo ziedu krāsu košumā, plaukstošos pumpuros un arvien zaļākā zāles zaļumā, taustāms zemes siltumā kāju pēdām un roku pieskārienā, sadzirdams putnu vīterošanas skanīgajā priekā un sasmaržojams uzplaukušajos ziedos, sajūtams ik uz soļa ik pretimnācēja siltajā un gaišajā skatienā.

Kopā ar folkloras kopas Laiva dziedātājām un viesmīlīgo Valmieras dievturu Beverīnas draudzi man bij tas prieks baudīt atkal vienu Laimas daudzinājumu Gaujas Stāvajos krastos pie Valmieras un košo Pavasara dziesmu Rotāšanu. Prieks būt to vidū, kas atjauno un atkal no jauna apzin, izzin, izjūt un kopj sensenās tradīcijas, kas savā vienkāršumā un dailē tik valdzinošas un neatturami velk savās smalkajās dzīlēs.

Zied ieviņa pret ieviņu katra kalna galiņā;
Dzied meitiņa pret meitiņu katra savā novadā.
Koši dzieda zelta zīle augstas liepas galiņā,
Vēl košāki man’ māsiņa augsta kalna galiņā.

Pie ūdeņiem skan jo īpaši skaisti, Gaujas gaŗāmplūstošā straume škiet tik atsaucīga mūsu balsis nest tālāk jūŗā, pasaulē, plašumā un tālumā.

Upe, upe, meita, meita, abas vienu daiļumiņu:
Tek upīte riņķodama, iet meitiņa dziedādama.

Ak, kā gribas piedzīvot laiku, kad upju līčos, kraujās piekrastēs un kalnu virsotnēs arvien biežāk un ne vien no folkloras kopu dziedātājiem skanēs tālskanīgais, košais ROTĀ.

Kas tā tāda āras pļava rotā, rotā, dzelteniem ziediņiem rotā—jai!
Kas tā tāda brāļu māsa, rotā, rotā, zelta roze vainagā, rotā—jai!
Bite, bite, mūsmāsiņa, rotā, rotā, ābolāi kājas āva, rotā—jai!
Ābolāi kājas āva, rotā, rotā, ziedu pina vainadziņu, rotā—jai!

Rotāšana ievij Pavasara svētkus un Zaļo pavasara atnākšanu kā greznā vijumā, tā apņem Ūsiņus no visām pusēm: Rotā.

Un Ūsiņu laiks jau tepat pie sliekšņa – tik dažādos laikos svētīts un pēc tik dažādiem pieņēmumiem rēķināts: gan skaitot 45 dienas no Pavasara Saulstāvjiem (tad Ūsiņi būtu svinami 4.maijā šogad) vai otrajā Pilnmēnesī pēc Pavasara Saulstāvjiem (tas būtu 9.maijā) vai pēc Gregoriāņu kalendāra ik gadu 9.maijā.

Mēs katrs, kuŗš vēlamies šos svētkus izjust un Ūsiņu dziesmas izdziedāt varam atrast sev pieņemamāko laiku, nemeklēdami it kā „pareizāko”. Tas „”pareizākais” atnāks pats, caur pašu izjūtām, nevis tik daudz caur to, kas citu pieredzē tiek dēvēts par īsto Ak, jā, daži pamanījās jau Jurģu dienā iesvētīt arī Ūsiņus, bet jāteic gan, ka Jurģu tradīcija Latvijā ir zināma salīdzinoši nesen – dažos rakstos vēstīts, ka vien kopš kāda 19.gadsimta tā atzīmēta kā mājvietas maiņu diena – kad kalpi sev jaunus saimniekus ieguvuši un saimnieki jaunus kalpus savā saimē ieveduši. Dēvē gan dažbrīd arī Jurģi par zirgu aizbildni, bet tā tomēr ir salīdzinoši reti sastopama tradīcija – mēs neatradīsim sevišķi daudz Dainas ar Jurģa vārdu. Drīzāk Ūsiņa vārda vietā mēs sastopamies ar Dieva vārdu, kuŗam pieguļnieki tumšā naktī, miglā un rasā savus zirgus lūdz pārzināt.

Jau tik daudz rakstīts par Ūsiņu kā zirgu pārvaldītāju un sargātāju, ka grūti ko jaunu še uzrakstīt. Atliek vien bilst: meklējiet rakstos gan par Ūsiņa akmeņa vai dažkārt melniem kumeļiem, kas no sudraba silēm ēd, gan par Ūsiņa sargājošo spēku, kas pieguļā tiek piesaukts ziedojot vai nu deviņu cekulu gaili vai gaili dzeltainām kājiņām ar visiem nadziņiem...

Dažkārt gan Dainas mums vēsta, ka Ūsiņa zirgi ir dzelteni kā vaska ritulīši. Ūsiņos var sastapt arī tos divus zirgus, kas no jūŗas izpeld, arī tie varbūt ir tieši Ūsiņa zirgi: viens zelta, dienas vai Saules zirgs, otrs, sudraba, nakts vai Mēnessgaismas zirgs. Vai varbūt zelta zirgi sudraba iemauktiem. Varbūt tieši Ūsiņos zaļā birzs gūst zelta lapas: Saules spožums arvien kļūst košāks un sena patiesība vēsta: no maija vidus līdz jūlija vidum dienas gaisma nenodziest.

Aiz upītes zaļi bērzi zeltītām lapiņām,
Tur bāliņi zirgus gana pieguļā gulēdami.

Ūsiņš nes „zemei zaļu āboliņu”, dod kokiem lapas un modina Pērkonu, - ticējumi vēsta, ka Pērkons pirms Ūsiņiem brīdina par bada gadu.

Vēl citi Ūsiņu dienas ticējumi:

Ja Ūsiņu dienā līst, tad trūks zāles.Ja dzeguze deviņas dienas pirms Ūsiņiem sāk kūkot - būs silta un auglīga vasara.Ja Ūsiņu dienā iet uz upi mazgāties, tad skauģi nevar noskaust.Ūsiņu dienā jāietur maltīte ar cietām olām, gaļu un alu, lai lopiem visu nākamo gadu labi klātos.Ūsiņos jāvāra cūkas kāja, lai saime būtu mudīga.

Suiti stāsta, ka:

Ūsiņi ir pirmā diena, kurā laiž ganos govis. Kad laida govis ārā, laistījās ar ūdeni un neviens nedrīkstēja palikt sauss. Laistījās, lai ganiem dunduri nekož un gani ganībās neguļ. Visi gāja palīgā pie lopu izlaišanas.
Šī bija pirmā pieguļas diena. Vārīja pentoku (pieguļnieku ēdiens no piecām vielām: milti, ola, gaļa, kartupeļi, piens). Ar cirvja kātu iespieda zemē iedobi un tajā ielēja gatavā pentoka pirmo karoti vai arī iemeta olu kā ziedojumu Ūsiņam. Pēc tam iedobei virsū uzvēla akmeni. Tas tāpēc, lai Ūsiņš rūpētos par ganāmpulku līdz pašiem Mārtiņiem.
Apgruzdināja vilnas lupatiņas un bērni tās sakāra alkšņos visapkārt ganībām, lai vilki nenāk.

Vēl stāsta, ka Ūsiņos Dievs vilkiem aizsien mutes.

Laiva uz Ūsiņu svinēšanu aicina 8.maija pievakarē. Ap 19.00 pulcēsiemies pie Armanda zirgiem Salaspils pusē