Miglains un samācies Latvijas pirmsrudens rīts. 5.septembra rīts vienā no Rīgas brīnumainākajām vietām - Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas mūzeja pļavās un priežu slēptajos pagalmos. Pošamies uz kādu skaistu un daudzsološu notikumu, kur Folkloras kopa Laiva aicināta līdzdarboties. Seno Amatu dienas.
Laivas ļaudis un arī citi ieinteresētie pulcējas Juglas ezera krastā, Kurzemes zvejnieku sētā, kur šai reizē notiks kāds interesants notikums – piesaucam Vēja māti, jo bez vēja laikā, kāds izskatās šodien, nekāda lāgā kuģošana nevar sanākt, dziedam par jūŗām, ezeriem, upēm un laivām, par zvejas vīru darbu un dzīvi skarbo, kam īpašs spēks un drosme nepieciešama, par buru audējām un laivu gatavotājiem. Par to, ka jūŗā ejot
Es apvilku ūdens svārkus,
Sīkakmeņu kažociņu;
Nu es iešu jūriņā
Ar ziemeli spēkoties.
Un ne jau mēs te vien dziedam, notiek arī vēl kas cits: tiek dobta laiva, ko par vienkoci dēvē un tāda tā arī ir no viena koka darināta. Ir ņemts viens apaļš koks un no tā dobta un grebta, kalta un gludināta laiva, ar kuŗu vēl pēc kāda laika varēs ezerā braukt.
Dainis Stalts, kam kā īstenam Kurzemes līvam, kuģošana tuvu sirdij, vēsta, ka šis ir īpašs notikums Brīvdabas mūzeja vēsturē, jo tas ir reiz r bijis sapnis un tagad ir tā īstenošanās sākums. Sapnis ir par to, ka reiz, pavisam drīz no Juglas puses ļaudis pāri ezeram varēs celties un iebraukt īstenā Kurzemes ostā, kad te būs steķīši un laivas ne viena vien stāvēs piestātnē. Tas ir turpinājums tam, ko Brīvdabas mūzeja ļaudis jau kopš atvēršanas kopj un veido: senās dzīves veida dzīvināšanai un īstenošanai šeit, mūsu dzīvē. Un tas nemaz nav tik neparasti un nemaz ne tik neiespējami vai pretrunīgi. Šeit tas ir pilnīgi reāli un dabiski.
Vienkocim, kas top, vēl labu laiku nāksies gaidīt to nozīmīgo brīdi, kad tas pirmoreiz tiks pārbaudīts ar ūdeni, bet šai rītā pirmoreiz ūdenī nonāk cita laiva – tā ir vesela ceremonija – laivu ar nešanu aiznes līdz ezermalai, topošai ostas vietai un ieceļ ezerā. Šai laivai jau ir vārds „Ilzīte” – daži joko, ka tas par godu jaunajai Mūzeja direktorei Ilzei, kuŗa turklāt ir Doles zvejnieka meita no senas skaistās Pierīgas salas dzimtas nākusi. Lai laivai labs mūžs un Ilzei muzejā arī – lai ieceres īstenojas un mūzeja dzīve arvien kustīga un darbīgas rosmes iedvesmota.
Bet mūsu Laiva dodas tālāk – mēs šai reizē esam gaidīti arī mūzeja Cēlāju mājās, kur apmetušās audējas – top koši paklāji un somas, rakstainas jostas un galda celiņi, turklāt pašas audējas ir gan čaklas darbā, gan arī stāsta, rāda, un mūsu aicinātas pat iesaistās raitā dejas un rotaļu solī, tā rādīdamas, ka aust prot ne vien ar rakstainiem dzīpariem un dziju kamolus ripinādamas, bet arī dejas raksts Audēju deju dejojot ir veikls, lokans un dzirkstošs. Kad laiks kādu brīdi pie stellēm un austuvēm pavadīts, tad labi arī kājas izlocīt.
Kas tad vēl notiek šai Seno Amatu dienā, ko tad vēl še var sastapt un ar ko par senām un jaukām arī mūsdienās derīgām prasmēm parunāt – še sastopam lubu jumtu licējus un es domāju – ak vai, cik cilvēkam un dabai draudzīgs (nez vai arī lēts) tāds lubu jumts. Var izvēlēties arī salmu jumtus, kas, protams, krietni greznāki un dižāki, un droši vien, ka tiem ļaudīm, kas pie tādiem vēlas tikt, arī ar Naudas māti nākas būt ciešākās draudzības attiecībās. Savukārt bruņu vīri grib stāstīt, kā var tikt pie īstena bruņukrekla.
Bet kāda balti tērpta maģiskas dvesmas pārņemta runātīga būtne no salmiem vij dažādas jaukas lietas mājas aizsardzībai, gan arī piepilda vieglos vijumus ar zirņiem vai pupiņām un tad skanīgs mūzikas instruments sanāk, kas daža muzikanta acīm (vai ausīm) liek iemirdzēties (ieskanēties): tik maigu un vieglu virmojumu nes tāda skaņa.
Laika pareģotāju solītie lietus gaisi paklīduši, mākoņi devuši ceļu Saulītei un es visticamāk nemaldīšos sacīdama, ka dien bijusi skaista un jauku tikšanos bagāta.
Vienīgai, ko laikam varēja vēlēties – plašāku informāciju plašsaziņas līdzekļos, jo dažbrīd šķiet, ka še ieklīduši vien daži nejauši apmeklētāji, - ja neskaita pašus dalībniekus un viņu draugus. Un tā apziņošana tik vien bija, cik mēs paši savējiem stāstījām un vēstījām. Un man pašai atrast ziņas bija pagrūti pat zinot, ka šāds notikums būs: informācija bija labi noslēpta un nepilnvērtīga. Gribētos novēlēt nākamos Brīvdabas mūzeja sarīkojumus (ne tikai gadatirgus) plašāk apmeklētus un labāk reklamētus. Bet man, protams, patīk mūzejs arī tad, kad tas nav ļaužu pārpilns un ikkatrs, ko ceļā satieku, ir savējais, ar kuŗu parunāties.
Lai Brīvdabas mūzeja neatkārtojamā priežu smarža un Juglas ezera laimīgo gulbju pilnie līči arvien ir prieks tiem, kas še nāk ciemos, nāk pavadīt nedēļas nogales, tiem, kas še strādā, darbojas, mūzicē, auž segas un jostas, jumj jumtus, grebj laivas, darina pastalas, vāra dziedinošas zāļu viras, gana zirgus, kaļ lemešus un pakavus ... gribas sacīt, DZĪVO!!!
Laivas ļaudis un arī citi ieinteresētie pulcējas Juglas ezera krastā, Kurzemes zvejnieku sētā, kur šai reizē notiks kāds interesants notikums – piesaucam Vēja māti, jo bez vēja laikā, kāds izskatās šodien, nekāda lāgā kuģošana nevar sanākt, dziedam par jūŗām, ezeriem, upēm un laivām, par zvejas vīru darbu un dzīvi skarbo, kam īpašs spēks un drosme nepieciešama, par buru audējām un laivu gatavotājiem. Par to, ka jūŗā ejot
Es apvilku ūdens svārkus,
Sīkakmeņu kažociņu;
Nu es iešu jūriņā
Ar ziemeli spēkoties.
Un ne jau mēs te vien dziedam, notiek arī vēl kas cits: tiek dobta laiva, ko par vienkoci dēvē un tāda tā arī ir no viena koka darināta. Ir ņemts viens apaļš koks un no tā dobta un grebta, kalta un gludināta laiva, ar kuŗu vēl pēc kāda laika varēs ezerā braukt.
Dainis Stalts, kam kā īstenam Kurzemes līvam, kuģošana tuvu sirdij, vēsta, ka šis ir īpašs notikums Brīvdabas mūzeja vēsturē, jo tas ir reiz r bijis sapnis un tagad ir tā īstenošanās sākums. Sapnis ir par to, ka reiz, pavisam drīz no Juglas puses ļaudis pāri ezeram varēs celties un iebraukt īstenā Kurzemes ostā, kad te būs steķīši un laivas ne viena vien stāvēs piestātnē. Tas ir turpinājums tam, ko Brīvdabas mūzeja ļaudis jau kopš atvēršanas kopj un veido: senās dzīves veida dzīvināšanai un īstenošanai šeit, mūsu dzīvē. Un tas nemaz nav tik neparasti un nemaz ne tik neiespējami vai pretrunīgi. Šeit tas ir pilnīgi reāli un dabiski.
Vienkocim, kas top, vēl labu laiku nāksies gaidīt to nozīmīgo brīdi, kad tas pirmoreiz tiks pārbaudīts ar ūdeni, bet šai rītā pirmoreiz ūdenī nonāk cita laiva – tā ir vesela ceremonija – laivu ar nešanu aiznes līdz ezermalai, topošai ostas vietai un ieceļ ezerā. Šai laivai jau ir vārds „Ilzīte” – daži joko, ka tas par godu jaunajai Mūzeja direktorei Ilzei, kuŗa turklāt ir Doles zvejnieka meita no senas skaistās Pierīgas salas dzimtas nākusi. Lai laivai labs mūžs un Ilzei muzejā arī – lai ieceres īstenojas un mūzeja dzīve arvien kustīga un darbīgas rosmes iedvesmota.
Bet mūsu Laiva dodas tālāk – mēs šai reizē esam gaidīti arī mūzeja Cēlāju mājās, kur apmetušās audējas – top koši paklāji un somas, rakstainas jostas un galda celiņi, turklāt pašas audējas ir gan čaklas darbā, gan arī stāsta, rāda, un mūsu aicinātas pat iesaistās raitā dejas un rotaļu solī, tā rādīdamas, ka aust prot ne vien ar rakstainiem dzīpariem un dziju kamolus ripinādamas, bet arī dejas raksts Audēju deju dejojot ir veikls, lokans un dzirkstošs. Kad laiks kādu brīdi pie stellēm un austuvēm pavadīts, tad labi arī kājas izlocīt.
Kas tad vēl notiek šai Seno Amatu dienā, ko tad vēl še var sastapt un ar ko par senām un jaukām arī mūsdienās derīgām prasmēm parunāt – še sastopam lubu jumtu licējus un es domāju – ak vai, cik cilvēkam un dabai draudzīgs (nez vai arī lēts) tāds lubu jumts. Var izvēlēties arī salmu jumtus, kas, protams, krietni greznāki un dižāki, un droši vien, ka tiem ļaudīm, kas pie tādiem vēlas tikt, arī ar Naudas māti nākas būt ciešākās draudzības attiecībās. Savukārt bruņu vīri grib stāstīt, kā var tikt pie īstena bruņukrekla.
Bet kāda balti tērpta maģiskas dvesmas pārņemta runātīga būtne no salmiem vij dažādas jaukas lietas mājas aizsardzībai, gan arī piepilda vieglos vijumus ar zirņiem vai pupiņām un tad skanīgs mūzikas instruments sanāk, kas daža muzikanta acīm (vai ausīm) liek iemirdzēties (ieskanēties): tik maigu un vieglu virmojumu nes tāda skaņa.
Laika pareģotāju solītie lietus gaisi paklīduši, mākoņi devuši ceļu Saulītei un es visticamāk nemaldīšos sacīdama, ka dien bijusi skaista un jauku tikšanos bagāta.
Vienīgai, ko laikam varēja vēlēties – plašāku informāciju plašsaziņas līdzekļos, jo dažbrīd šķiet, ka še ieklīduši vien daži nejauši apmeklētāji, - ja neskaita pašus dalībniekus un viņu draugus. Un tā apziņošana tik vien bija, cik mēs paši savējiem stāstījām un vēstījām. Un man pašai atrast ziņas bija pagrūti pat zinot, ka šāds notikums būs: informācija bija labi noslēpta un nepilnvērtīga. Gribētos novēlēt nākamos Brīvdabas mūzeja sarīkojumus (ne tikai gadatirgus) plašāk apmeklētus un labāk reklamētus. Bet man, protams, patīk mūzejs arī tad, kad tas nav ļaužu pārpilns un ikkatrs, ko ceļā satieku, ir savējais, ar kuŗu parunāties.
Lai Brīvdabas mūzeja neatkārtojamā priežu smarža un Juglas ezera laimīgo gulbju pilnie līči arvien ir prieks tiem, kas še nāk ciemos, nāk pavadīt nedēļas nogales, tiem, kas še strādā, darbojas, mūzicē, auž segas un jostas, jumj jumtus, grebj laivas, darina pastalas, vāra dziedinošas zāļu viras, gana zirgus, kaļ lemešus un pakavus ... gribas sacīt, DZĪVO!!!
